• Bez tēmas

Spēles ar kontūrām R. Mūka jaunrades darbu konkursā

13.decembrī Riebiņu novada Galēnu pamatskolā notika R. Mūka jaunrades darbu konkursa laureātu apbalvošana. Šogad jaunrades darbu tēma bija “Vislielākais noslēpums ir kontūrās, kas atdala lietas no tukša gaisa. Šis noslēpums ir jāceļ gaismā”(R. Mūks).  Konkursā piedalījās vairāk nekā 300 dalībnieku no dažādām Latvijas skolām.

Arī Rēzeknes valsts poļu ģimnāzijas skolnieces tika aicinātas uz  konkursa noslēguma pasākumu. Vidusskolas meiteņu darbi bija atzinīgi novērtēti, un Laura Čuprinska ieguva 2. vietu, Marija Burceva un Ieva Puzirevska 3.vietu.  Meitenes saņēma gan diplomus, gan grāmatas par radošu rakstīšanu.

R. Mūka jaunrades darbu vērtēšanā katru gadu piedalās Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmija. Marija Burceva ieguva arī atzinības rakstu no Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas par savu jaunrades darbu “Netaustāmā saplūšana.” Apsveicam un priecājamies par sasniegumiem!

Jaunrades darbā Marija raksta:

“ Metos pie lapas un uzrakstu pāris rindas. Melnā tinte dziļi iesūcas plānajā lapā, skaidri saskatāmas kļūst katra burta kontūras un teikumu robežlīnijas. Iedomājos, ko varētu tālāk darīt un kādā aploksnē ielikt baltnorobežoto lapeli, lai viņas pirksti vieglāk un ātrāk atplestu un saprastu, ka es

tā nemāku,

ka visvairāk es gribu

saplūst

ar ko lielāku.

Saplūst.

Sīki.

Viņas kontūras es mīlu (ar visu savu naivo cilvēkrobežmazumu un nevarību), it īpaši spēcīgo gurnu izliekumlīniju un pelēcīgrudeņaino matu ērkuli, kuru vējš dzen kustīgi virpuļojošā skrējienā. Visstiprāk man sāp, kad viņas tēls vīd pa lielo vilcienlogu, kura dzelžaini nepaļāvīgā siena mani nelaiž iekšā un tik attālinās, atstājot starp mums kilometru virtenes. Sāp, kad nevaru savu roku piešūt viņas plaukstai klāt un esmu piespiesta būt atsevišķa cilvēces sīkvienība, kurai jāiztiek ar savu vienatni un jāpieņem nošķirtā pamestība.

Robežās. Kontūrās. Līnijās.

Sāp, kad mani vārdi neieplūst viņas kakla ādā un neizšķīst šūnu un audu starpvielā, kad tie nekļūst par viņas sastāvdaļu, bet savu robežu dēļ tikai apsitas ap viņas acu radīto pieļautības loku un izraisa divas trīs domas, kas pastāv prātā dažas minūtes.

Es klusi atvados.

Viņa klusi un nošķirti dodas tālāk.

Kāpēc es palieku?

Vienmēr palieku…

Es klusi citām robežām pienāku klāt.”

   

 

You may also like...