Izrāde ,,Rūdolfa Blaumaņa Pazudušais dēls”

2024.gada 18.martā Rēzeknes valsts poļu ģimnāzijā ar vidusskolēnu līdzdalību tika izspēlēta Rūdolfa Blaumaņa bēdu luga “Pazudušais dēls”.

“Rūdolfa Blaumaņa Pazudušais dēls” ir Ērika Vilsona monoizrāde ar lekcijas, sarunas un lugas analīzes elementiem. Šis pasākums tika plānots, jo 10.klasēs tikko literatūrā bija pētīta tēma par Bībeles līdzības par pazudušo dēlu atainojumu literatūrā.

Izrāde ,,Rūdolfa Blaumaņa Pazudušais dēls” Foto: Dainis Uškāns

Lūk, skolēnu pārdomas pēc izrādes:

Šī izrāde man likās ļoti interesanta un neparasta, jo vienmēr biju domājusi, ka izrādē ir daudz cilvēku. Izrāde notika galda lampu un sveču atmosfēra, kas sagādāja labsajūtas sajūtu. Man patika, ka izrādes laikā varēja aizdomāties par savu dzīvi un pārdomāt par aktiera uzdotajiem jautājumiem. Lugas ,, Pazudušais dēls’’ aktieri bija vidusskolas skolēni. Kad sākās izrāde, aktieris uzdeva jautājumu: ,, Kad cilvēks paliek pieaudzis?’’ Un mums bija iespēja paklausīties aktiera dzīves stāstu par to kā viņs saprata, ka viņa bērni kļuva pieauguši. Stāstot par lugu ,kad sākas jauns cēliens, aktieris zvanīja ar zvaniņu un taisīja mazu pauzi. Manu uzmanību piesaistīja aktiera intonācija, jo tā pēkšni varēja būt klusa vai skaļa. Man patika, ka aktieris, stāstot par to, kas ir trağēdija, izmantoja priekšmetus, kas atradās uz galda un rādīja dažādas situācijas.(Endija Lavrentjeva)

“Pazudušais dēls” ir Latvijas rakstnieka un dramaturga Rūdolfa Blaumaņa viena no pirmajām lugām. Tā stāsta par cilvēka cīņu ar tā iekšējiem konfliktiem .Izrāde piedāvā dziļas pārdomas par dzīves jēgu, ģimenes attiecībām un vietu sabiedrībā. Kā arī skatītāju subjektīvās emocijas un atziņas par izrādi ir liela daļa no tā ,kas man patika. Izrāde man iepatikās jau no paša sākuma ar interesantu aktiera runu. Aktieris runāja piesaistoši un improvizējot. Protams, nevaru arī nepieminēt ,kā aktieris sarunājās ar auditoriju un uzdeva jautājumus. Izrādi klausoties, man iepatikās luga “Pazudušais dēls” vēl vairāk. Man patika klausīties par Krustiņu, jo viņam ir neapšaubāma personības vērtība, kas cīnās, bet kam tomēr ir jāiet bojā. Visspilgtākais bija izrādes nobeigums ar savu īpatnību.

(Juškeviča Baiba)

Katrs cilvēks mēdz pazust savās domās, pārdzīvojumos vai bezatbildībā un izšķērdībā. Izrādē “Pazudušais dēls ” stāsta skatītājam par Rūdolfa Blaumaņa darbu, kurā galvenais tēls kļūst par savas bezatbildības upuri, kā arī par traģēdijas žanru kā tādu. Izrāde nav līdzīga teātra izrādei. Izrāde ir kā diskusija starp stāstnieku un skatītāju, kas man šķita neparasti un interesanti. Parastā noformējumā, bez dekorācijām izrādes autors, pēc manām domām, vēlējās ,lai ikviens skatītājs varētu pats iedomāties lauku dzīvi un iejusties garāmgājēja lomā. Manuprāt, šis paņēmiens spēj “iepludināt” skatītāju darbā. Tomēr izrādes galvenais mērķis, manuprāt, ir aizdomāties ,vai cilvēks var uzņemties atbildību, ja viņš nav izaudzis no izšķērdības. Dotais darbs pusaudžiem var kļūt par iedvesmas avotu gan filozofiskajām pārdomām, gan literatūras pētīšanai. Manuprāt, izrāde ir viena no labākajām ,kuru esmu redzējis savā skolā, jo pirmo reizi pamudinājums lasīt grāmatas ,pētīt un mācīties no literatūras tēlu kļūdām patiešām uzrunāja.

Noslēgumā Henriksa Senkeviča teiktais:

” Dzīve bez grāmatas ir tumšāka ,nekā dzīve bez laternas gaismas…”

(Kondrovs Renāts)

Šī izrāde man likās ļoti neparasta, jo ienākot zāle, man likās, ka izrādi atainos vairāki cilvēki, taču zāles vidū bija tikai viens vīrietis. Bija izvietots parasts skolēnu galds, kurš bija aprīkots ar galda lampām un sveci. Aktieris ļoti interesanti sasaistīja mūsdienu problēmas ar tām, kas atainotas “Pazudušajā dēlā”. Viņš minēja par to, ka gan mūsdienās, gan lugā notiek problēmas un traģēdijas. Izrādē tika pielietota ļoti saprotama valoda, un man bija viegli izprast notikumu hronoloģiju. Kas vēl man likās interesants, ka aktieris katru cēlienu sāka ar zvana skaņu un intonācijas maiņu. Man patika, kā aktieris sadarbojās ar skatītājiem. Viņš piešķīra dažādiem cilvēkiem lomas, kas ir lugā.

Varu secināt, ka izrāde bija ļoti saprotama salīdzinājumā ar oriģinālo lugu, un interesanta, jo tā tika interpretēta tādā veidā, ka veselu lugu ataino tikai 1 cilvēks.( Vorobjova Elizabete)

Mēs noskatījāmies izrādi par pazudušo dēlu un tā šķietami atšķīrās no tā, ko es biju sev iedomājusies. Es gaidīju, ka būs reāls teātris ar daudziem aktieriem, kurš katrs spēlēs savu lomu. Izrādījās, ka viens cilvēks veidoja un nospēlēja šo izrādi, es nekad neredzēju šādu pieeju agrāk. Izrādē gandrīz neizmantoja nekādu inventāru, tikai sadzīvē pieejamas lietas: korķi, galdu u.c.. Kā arī bija izmantota gaisma, kuru pārslēdza atkarīgi no izrādes momenta, lai radītu konkrētu atmosfēru. Man ļoti patika, cik emocionāli un labi spēlēja šis aktieris, viņam labi izdevās parādīt dažādas emocijas un nodot skatītajiem pārdzīvojumu sajūtu. Kā arī viņš mēģināja iesaistīt mūs visā procesā, izdalot lomas starp skatītajiem un uzdodot jautājumus pirms izrādes sākumā. Šī izrāde lika aizdomāties arī par saviem personīgajiem pārdzīvojumiem un problēmām. Tā ir ļoti savdabīga izrāde, un es ieteiktu to apskatīties arī citiem, tā būs interesanta pieredze. Paldies par tādu iespēju apskatīties šo teātri!( Guseva Karina)

Es vakardien paskatījos izrādi par pazudušo dēlu, man tā samērā patika. Es jau zināju stāstu un saturu kā tādu, tomēr šī izrāde laipni to man ļāva konstatēt. Bija jautri ar to organizatoru, viņš piedalījās ar savu pieredzi un salika lomas klasesbiedriem. Diemžēl, man bija daļēji uznācis miegs, jo lielākoties bija daudz runāšanas un stāstīšanas. Es nesaku, ka bija garlaicīgi, vienkārši nebija daudz īstas darbības. Beigas mani piecēla, parādot Krustiņa nāvi caur šaušanu, nometa galda dēli, radot skaņu līdzīgu šāvienam. Tas man visvairāk patika no visas izrādes. (Apeins Rūdolfs)

Manuprāt, luga “Pazudušais dēls” ir ļoti labs piemērs, kā nevajag būvēt savu dzīvi. Mūsu vecāki grib, lai bērniem būtu stabila nākotne, bez riskiem. Krustiņš piemēram uzticas nepareiziem cilvēkiem, un viņš pats rīkojas neapdomīgi. Jaunībā vajag domāt par to, kā padarīt savu dzīvi stabilu, nelīst pie aizliegtām lietām, kā, piemēram, naudas aizņemšanās. Mēs visi gribam atpūstiem un tusēt, taču vajag sevi kontrolēt. Krustiņa vecākus daļēji var saprast, kad tavs dēls dara tavai ģimenei tikai slikti ,grūti viņam piedot, taču izmest bērnu no mājām ir pārāk nežēlīgi. Arī lieta ,par kuru vajag domāt, ir draugi, obligāti izvēlēties draugus,kuri varēs palīdzēt grūtā momentā un uzticēties tiem, kā arī palīdzēt tiem. Kopumā luga, kuru pastāstīja  aktieris Ēriks Vilsons, radīja man daudz domu, šīs stāsts liek aizdomāties par daudzām svarīgām lietām ,un tas ir labi, jo mēs jau praktiski esam pieauguši cilvēki ar tuvojošos neatkarīgu dzīvi.(Nadins Smirnovs)

“Pazudušais dēls” ir izrāde, kas joprojām runā par svarīgām tēmām mūsdienās, piemēram, ģimenes attiecībām, identitāti un meklējumiem.

Izrāde mudina jauniešus apzināties savu lomu un atbildību savā ģimenē un sabiedrībā, radot dzīvē svarīgas un nozīmīgas pārmaiņas. (Diāna Petroviča)

Izrāde “Pazudušais dēls” aktuāli ieskatās mūsdienu sabiedrībā, kur saiknes un sakārtojums ģimenēs var būt sarežģīts un mainīgs.

Jauniešiem šāda izrāde var atgādināt par vērtību svarīgumu – ģimenes saiknēm un savstarpējo atbalstu.

Tā liek aizdomāties par modernās dzīves steigu un to, kā tas ietekmē indivīdu attiecības ar ģimeni.

Mūsdienu jauniešiem izrāde var sniegt iespēju pārdomāt savas personīgās attiecības un saistības ar vecākiem un tuviniekiem.

Aktualitāte: šāda izrāde var norādīt uz bērnu un vecāku komunikācijas trūkumu, kas bieži var būt izplatīts mūsdienu sabiedrībā.

Tā ,iespējams, mudina jauniešus vērtēt savas izvēles un darbības, saprotot to ietekmi uz ģimeni un apkārtējo vidi.(Kuprijanovs Lauris )

No sākuma var padomāt, ka tēli un problēmas, kas tika parādītas lugā “Pazudušais dēls”, ir aktuālas tikai savam laikmetam. Tomēr, nedaudz padomājot, var saprast, ka Rūdolfs Blaumanis ar savu lugu mēģinājis parādīt problēmu, kura ir bijusi aktuāla jau daudzus gadsimtus – konfliktu starp bērniem un vecākiem. Krustiņš ar savu uzvedību atgādina tipisku pusaudzi, kā to redz vecāki – pašpārliecināts puika, kas nedomā par savu rīcību sekām un kas domā tikai par izklaidēm. No otrās puses ir vecāki, kas piedalās bērna audzināšanā tikai vārdos un domā par to tikai tad, kas ir noticis kaut kas nopietns. Saprotams, ka tādas situācijas notiek arī mūsdienās, un tāpēc var teikt, ka luga bija, ir un arī būs aktuāla, jo ļoti reti divas paaudzes var saprast viena otru. Mūsdienu jaunietis varētu padomāt, ka notikumi lugā ir pārāk pārspīlēti un ka tie nekad nenotiks ar viņu realitātē, bet tā tas nav. Sākumā jauniešiem bieži vien liekas, ka vecāki ir mazāk svarīgi nekā, piemēram, draugi, un tāpēc attiecības ar tiem nonāk otrajā plānā. Tas ir ļoti slikti, un tāpēc luga liek jaunietim aizdomāties par vecāku lomu viņa tā dzīvē, kā atsvešināšanās no tiem var salauzt dzīvi. Luga arī liek aizdomāties jauniešiem un vecākiem par piedošanas un otrās iespējas svarīgumu, jo tas ļauj cilvēkam dzīvot, komunicēt un arī kļūdīties. Luga liek aizdomāties par to, ka jaunietis var kļūdīties, bet viņam ir jāmācās no tās kļūdas, nevis dzīvot tā, it kā nekas nav noticis, jo tas var novest līdz citām kļūdām un galu galā līdz traģēdijai. (Visockis Vladislavs )

Informāciju sagatavoja

Rēzeknes valsts poļu ģimnāzijas LSS koordinatore Silvija Volāne